Horoskops

2012. gads - Melnā,
ūdens Pūķa gads.


2012. gads, pēc austrumu horoskopa ir Melnā, ūdens Pūķa gads.

Leģenda par pūķi
Pūķis bija godkārīgs dzīvnieks un gribēja ieņemt tīģera, zvēru valdnieka vietu. Tāpēc starp abiem
sākās cīņa, taču neviens neguva pārliecinošu virsroku. Nefrīta imperators nolēma abus izvērtēt. Kad
pūķis izdzirda šo vēsti, viņš sāka raizēties, ka neizskatoties pietiekami varens. Tolaik pūķiem nebija
raga – īstenībā tolaik ar ragu varēja lepoties gailis -, un tā nu simtkājis ieteica pūķim aizņemties
gaiļa ragu. Gailis gan sākumā nebija ar mieru , taču simtkājis piedāvājas garantēt pūķa godīgumu,
un gailis, simtkāja draugs, galu galā piekrita lūgumu apmierināt.

Kad pūķis ar tīģeri ieradās, lai tos novērtētu, abi izskatījās briesmīgi un mežonīgi.
Imperators nosprieda, ka iecels pūķi par ūdens valdnieku un tīģeri par zemes valdnieku.
Tā kā tīģeris jau bija dzīvnieku zīmju pulkā, pūķim piešķīra to pašu godu. Tomēr ragu
pūķis negribēja atdot un paturēja to kā savas stāvokļa zīmi. Sadusmots devās medīt
simtkāji, kas paslēpās pazemē. Līdz pat šai dienai gaiļi ēd simtkājus, un gaiļu ķērkšanu,
taisnību sakot, visus šos gadus ir skaļa lādēšanās par to, ka pūķis viņu apzadzis.

Pūķa simbols Ķīnā ir svēts, tas vēstī par varenu pirmatnēju spēku. Pret šo mītisko dzīvnieku, ķīnieši izturas ar bijību un norāda, ka labi ir izmantot Pūķa atbalstu un aizsardzību, bet tai pašā laikā jābūt piesardzīgam. Kā nu gan ne, ja Pūķis ar savu ugunīgo elpu var sadedzināt it visu sev apkārt?

Saskaņā ar vispārējo prognozi 2012.gads kopumā solās būt dinamisks, piepildīts dažādiem notikumiem, iespējams pietiekami dramatiskiem.

Jāatzīmē, ka Pūķa gadā visiem nāksies cītīgi strādāt, kļūt kreatīviem, radošākiem, izdomas bagātākiem, pacietīgiem un izturīgiem. Tie, kuri spēs pietiekami dinamiski attīstīties gada pirmajos mēnešos, gada otrajā pusē var cerēt uz veiksmi un perspektīvu notikumu attīstību. Sliņķiem atliks tik gausties par pelēko ikdienas rutīnu, stagnāciju.

Tie, kuri Pūķim “pierādīs”, ka spēj risināt dažādas problēmsituācijas, 2012.gada otrajā pusē var cerēt uz veiksmi un pirmajā pusgadā uzsākto projektu sekmīgu realizāciju. Apstākļi veidosies pietiekami labvēlīgi, izmantojiet tos, tai pašā laikā piesargieties no nelabvēļiem, kolēģu (partneru) intrigām, nenovīdības, skaudības.

2012.gada beigās izanalizējiet ieguvumus un zaudējumus, cenšaties neuzsākt un iesaistīties globālos projektos. Šāds aizrādījums skan visnotaļ loģiski, jo Pūķis 2012.gada beigās pamazām savu ietekmi zaudēs.

Svece

  Sveces apgaismošanai sāktas izmantot jau 3. gadu tūkstotī p.m.ē. Līdz elektrisko apgaismošanas līdzekļu ieviešanai tās bija viens no galvenajiem gaismas avotiem telpās. Arī mūsdienās, kad kāda iemesla dēļ elektrība ir atslēgta, tiek lietotas sveces.
  Senajos laikos latviešiem nekādu apgaismošanas ierīču nebija. Daudzi darbi, kā lopu kopšana, dzirdīšana un barošana Ziemā noritēja tumsā. Rijas apgaismoja krāsns bedres, bet šķūņos rīkoja īpašus ceplīšus uz akmens mūra pamata. Šeit kūra nelielu uguni un dedzināja smalku sveķu malciņu. Apstākļi uzlabojās, kad radās ideja par sveču liešanu. Istabās skalu gaismu nomainīja sveces: Labāk pirku sveču podu, Nekā skalu vezumiņu: Ne man dienu istabā, Ne skangalu mēslainē. Sveču gaismā garie ziemas vakari kļuva gaišāki.     Svecēm izgatavoja lukturus, svečturus. Sveces bija kā materiālās labklājības un turības pazīme. Svētkiem sveces lēja resnākas, lai tās ilgāk degtu. Arī lukturi, kuros tās nostiprināja, bija greznāki par ikdienā lietotajiem. Tie bija tā sauktie goda lukturi - kroņlukturi, kāzās, krustībās, lielās jubilejās, svētkos.
  2.februāris- Sveču diena ..ir viena no Māras dienām- Ziemas Māra (Pavasara māra - 25. marts, Vasaras māra - 2. jūlijs Lielā Māra - 15. augusts Mazā Māra - 8. septembrī) Tautā šo dienu vēl sauc dažādi: Svecaine, Grabenīca, Groninica, Vēja Diena, Govju diena. Sveču diena ir ziemas vidus un tāpat kā katrā gada laikā, svētkos, godos, darba un atpūtas brīžos tai bija savas dziesmas, rotaļas, paražas un savi ēdieni. Šajā dienā daudz jātērē un jāēd: Visu gadu naudu krāju Sveču dienas gaidīdams; Kad atnāca sveču diena, Tad naudiņa jātērē.
  Sveču dienas paraža ir sveču liešana. Jālej sveces lai gaiši degtu. Sveces lej no aitu taukiem vai vaska. Sagriež bomeles - kokvilnas diegus sveces garumā un mērcē kausētos taukos tik ilgi, kamēr svece ir pietiekoši resna. Tad svece ir gatava. Sveču dienu sauc par Ziemas Māras - Marijas Dienu, jo kristīgajās baznīcās svētki apvīti ar tradicionāli latviskām ieražām un iedzīvināti dabiskajā gada apritē. Sveču dienas nozīme baznīcās: Katoļu un latviskajai katedrālei 2.februāris uzrāda īpašu notikumu — Sveču dienu (Grabenīcu, Govju dienu, Vēja dienu, Ziemas Māru, Aizgavēni) — ziemas vidū, kad pavasari nav aiz kalniem. No abiem galiem sveces dedzināmas. Iespējams, ka mūsu senčiem pirms kristīgās ticības pieņemšanas bijušas savas šķīšanas paražas ticīgajā pasaulē 5. gadsimtenī to skaidroja arī kā Marijas šķīstīšanas svētkus. Baznīcas liturģijā šī diena tiek saukta par Kunga priekšā stādīšanas jeb prezentācijas dienu, jo šajā sienā Baznīca mums liek atcerēties, ka Vissvētākā Jaunava Marija, izpildīdama šķīstīšanas likumu, ir stādījusi savu Dēlu Dieva priekšā. To uzskata arī kā reālu pateicības veidu, par „gaismu pagānu apgaismošanai”, kā attiecībā uz Pestītāju ir pateicis Simeons, un par kristīgās ticības gaismu. Baznīca apzinādamās, ka Pestītājs ir pasaules Gaisma, šo domu cenšas iedzīvināt ticīgajos ne tikai ar savu mācību, bet arī ar tādiem līdzekļiem kā sveču svētīšana un procesiju Kunga priekšā stādīšanas dienā un sveču iededzināšanu visur tur, kur ir sevišķi jūtama Kristus Kunga klātbūtne. Sveces aizdedzina cilvēkam piedzimstot un aizejot aizsaulē, lai tās radītu gaišu ceļu.
  Sakarā ar Sveču dienu februārī, arī šis mēnesis ir nosaukts par Sveču mēnesi.

Adventes vainaga gatavošana

Darba gaita

1. Vispirms no vairākām kopā savītām klūgām izveido stingru pamatni (vajadzīgā izmēra apli), notinot to ar stiepli. Klūgām ļauj izkalst, lai vainags vēlāk nemainītu savu formu.

2. Lai izveidotu pamatni vajadzīgajā biezumā, klūgu karkasu nopolsterē, ar auklu pietinot papardes vai sienu.

3. Polsterējumu aptin ar brūnu kreppapīru vai iepriekš nokrāsotu marles saiti. Vainaga apakšpusi nolīmē ar kaltētām melnā ozola lapām (tās ir vienīgās, kas nelūst) vai dekoratīvu lenti.

4. Iestiprina sveces, kurās iedurtas divas sakarsētas stieples. Veikalos, kur pārdod floristikas materiālus, var iegādāties arī iespraužamus svečturus. Resnākām svecēm tie ir gan zeltīti, gan sudraboti, tievākām svečturu izvēle pieticīgāka, tāpēc gadās nopirkt arī ne visai pievilcīgā tonī. Nekas — var pārkrāsot!

5. Kad svečturi vietā, var sākt līmēšanu. Vispirms pamatnei pielīmē lielākos elementus (piemēram, sūnu bumbiņas, čiekurus), tad — garākos un spilgtākos, pamazām pāriet uz mazākiem. Sāk ar virspusi, tad dekorē ārējo malu, visbeidzot — iekšmalu.

6. Nepārtraukti groza vainagu un skatās, lai visi līmētie materiāli iekļaujas akurātā aplī. Lai nerēgotos tukšumi un nespīdētu cauri pamatne, spraudziņas aizpilda ar sīkumiņiem — zīļu cepurītēm, kafijas pupiņām, pērlītēm, mežrozīšu auglīšiem.

7. Kad vainags gatavs, nolasa līmes diegus, nopūš ar «Glitter» laku. Birstošos materiālus var nopūst arī ar matu laku vai speciālu līmes aerosolu.

Adventes vainags darināts no skujām un dabas materiāliem

  Senāk Adventes vainagu gatavoja tikai no egļu skujām ar četrām sarkanām, simetriski izkārtotām svecēm. Tagad vainagi kļuvuši daudzveidīgāki un interesantāki. Taču pats galvenais šajā apcerīgajā gaidīšanas laikā — nepazaudēt sākotnējo Adventes ideju, izprast četru sveču nozīmi un Ziemassvētku dziļāko būtību. Mēs atveram savas sirdis, savu iekšējo pasauli, vairāk dodam un piedodam.

  Mūsdienās variē gan sveču krāsa un izkārtojums, gan izmantojamie materiāli. Bieži vien savas korekcijas ienes komercija, modes tendences. Vainagus varam gatavot, kādus sirds vēlas, sveces izkārtot simetriski vai sagrupēt. Tās var būt dažādās krāsu un formu variācijās, lentes — pieskaņotos toņos vai kontrastējošas. 

No dažādiem dabas materiāliem

  Latvijas mežos un pļavās var savākt visu, kas nepieciešams modernam, interesantam vainagam: priežu, kalnupriežu, lapegļu, duglāziju, melnalkšņu čiekurus, kadiķu čiekurogas, kastaņus un to adatainos mundierīšus, ozolzīles (dažādu sugu ozoliem tās ir atšķirīgas), riekstus un valriekstus, pīlādžogas, sūnas, magoņu galviņas, spireju ziediņus, Sibīrijas īrisu un citu puķu pogaļas, salmus un meldrus, no kuriem var darināt miniatūrus kūlīšus. Šo to var pagūt ievākt vēl tagad. Papildus var izmantot kafijas pupiņas, persiku un aprikožu kauliņus, kaltētas apelsīnu, ābolu, biešu šķēlītes, kā arī eglīšu bumbiņas, pērlītes, krellītes un citus sīkus nieciņus. Pamatnes sagatavošanai lieti der kārklu klūgas, nokaltušas papardes vai siens. Nepieciešama stieple (spolē un sagriezta gabalos), aukla, kreppapīrs vai marles saite, uzpūšama krāsa aerosolā, laka vai līmes aerosols, zelta vai sudraba diegs, ar ko notīt sūnu bumbiņas, lente, sveces. Protams, vajadzīga arī līmes pistole un līmes stienītis. 

No skujām

  Ja vēlaties tradicionāli zaļu vainagu, labāk izmantot priežu skujas (5–8 cm garas) — tās nebirst un, pareizi apstrādātas, saglabājas pat pāris mēnešu. Ļoti skaisti vainagā izskatās baltegļu skuju galotnītes.

Pamatni veido gandrīz tāpat, kā darinot vainagu no dažādiem dabas materiāliem: novij klūgu pamatu, nopako ar papardēm, nosien ar kreppapīru vai marles saiti. Atšķirība tā, ka skuju vainagam paparžu polsteris ir krietni plānāks. Jāraugās, lai vidus caurums nebūtu pārāk mazs, citādi skujas to aizpildīs un vainaga vietā būs blīvs skuju aplis.

  Sagarinātās skujas (vislabāk — galotnītes) liek citu pie citas, pietinot ar stiepli. Vainaga noslēgumā, kad skujas vairs nevar pietīt, tukšajā vietā iesprauž mazus, ar stiepli apjoztus skuju pušķīšus. Noliek vainagu uz grīdas un no augšas apskatās, vai tas ir apaļš. Ja nepieciešams, izlīdušās skujas slīpi apgriež. Iesprauž svečturus vai sveces, kurās iekausēta paresna stieple. Tai jābūt pietiekami garai un slīpi nogrieztai, lai vieglāk izdurt cauri skujām un pamatnei. Stieples galus atliec, lai sveces neizgāztos. Vainaga apakšpusi nolīmē ar melnā ozola lapām vai dekoratīvu lenti.

  Dekorēšanai var izmantot pērlītes, krelles, čiekurus, mežrozīšu augļus, riekstus, pīlādžus…Taču skuju vainags ir pietiekami skaists arī bez lielas un smalkas dekorēšanas.

  Pavisam minimāli rotā vainagu, kas veidots no baltegļu zilganzaļajām skujām. Pietiek ar sniedziņu (to imitē īpašs aerosols), kādu sīku pērļu virtenīti un dažiem Paradīzes ābolīšiem.

  Lai materiāli skuju vainagā stingrāk turētos, tos labāk uzdurt uz stieplēm un iespraust, nevis līmēt. Tā var iestiprināt arī čiekurus (stiepli aptin ap čiekura zvīņām).

  Zaļajā dzīvības vainagā iederas arī ziedu vairumtirdzniecības bāzēs nopērkamie bukšu un lapegļu zari. Tos, tāpat kā skujas, attiecīgi sagarina un pietin ar tievu stiepli pie pamatnes.

Adventes vainags pašu rokām.

  Lai paša rokām uztaisītu Adventes vainagu, vajadzīgi palīgmateriāli un daži rīki. Vainaga izgatavošana var aizņemt vienu līdz trim stundām, atkarībā no ieplānotā vainaga sarežģītības. Izstrādes process ir radošs un interesants, tāpēc tajā droši var iesaistīt bērnus. Tas viņiem sagādās līdzdalības prieku un pirmssvētku noskaņu.

Ķeramies pie darba, Adventes vainaga gatavošanā:
* Vispirms izvēlas vainaga lielumu un formu. Tad sagatavo vainaga pamatni. No klūdziņas izveido attiecīgu apli un ar diegu vai stiepli sastiprina tās galus. Tad vienmērīgi to notin, piemēram, ar sienu vai salmiem. Cik biezu pamatu taisīt atkarīgs no tā, kāds būs dekoratīvais materiāls. Piemēram, ja čiekuri, tad plānāku, ja mizas – biezāku. Šajā kompozīcijā tiek izmantota apaļa salmu pamatne, nopirkta gatava.

* Vainagu sadala iedomātās četrās daļās. Uz vienas vainaga daļas līmē brūkleņu zariņus un lapiņas, uz otrās un trešās – aptin krokotas lentes, bet uz ceturtās – līmē gliemežvākus. Klāt ir pielikta baltas kreļļu virtenes, zaļas niedres, dekoratīvs sudrabots sietiņš ar lielām rūtīm. Visa kompozīcija tiek veidota zaļganbaltos toņos.

* Ievieto vainagā sveces. Tās var pielīmēt, iestiprināt svečturī vai nostiprināt ar stiepli (svecē iesprauž 2-3 stieplītes un iesprauž vainaga pamatnē). Šajā vainagā sveces pie pamatnes tiek pielīmētas.

* Kompozīcija gatava. Tagad ņem matu laku un nopūš visus vainaga elementus. Pēc neilga laika uzpūš atkārtoti, lai izveidotos izteikts un noturīgs spīdums.

Paša darināts vainags vienmēr izskatīsies labāk, jo tajā būs ielikta daļiņa no sevis. Līdz ar mirdzošo svecīti, tas izstaros ieguldīto prieku un mīlestību. Pēc svētkiem, ja nebūs vēlmes vainagu izmantot nākošajos adventes svētkos, vainagu varēs izjaukt, bet detaļas izmantot otrreiz, citas kompozīcijas izveidei.

Kas ir advente?

  Vārds "advente" tulkojumā no latīņu valodas nozīmē "atnākšana". Ar šo vārdu apzīmēja karavadoņa ienākšanu pilsētā. Tas vienmēr nozīmēja ienākšanu ar lielu spēku.

  Neviens simbols Adventes laiku neattēlo labāk par Adventes vainagu. Sveces gaisma, kas apspīd katru jaunu nedēļu, Adventei turpinoties, vēsta par sagatavošanās laiku un Jēzus dzimšanas tuvošanos.

Kristīgajiem četras nedēļas ilgā advente ir gaidīšanas un tikšanās laiks. Taču advente ir arī jauna baznīcas liturģiskā gada sākums. Katrai adventes svētdienai ir sava pamattēma, kas ved tuvāk Ziemassvētku nakts noslēpumam. Šā klusā laika simboli ir adventes vainags un četras svecītes, kas tiek iedegtas katru svētdienu, arvien tuvāk nākot Ziemassvētkiem. 
  Četrām svecēm adventes vainagā ir sava nozīme: pirmā tiek saukta par pravieša sveci (cerība, kas ir Kristus), otrā ir Betlēmes svece (universālais aicinājums uz Pestīšanu), trešā - ganiņu svece (prieks) un ceturtā - eņģeļu svece (mīlestība).
  Atšķirībā no astronomiskā gada, Baznīcas liturģiskais gads sākas ar adventes laiku ceturtajā svētdienā pirms Ziemsvētkiem un noslēdzas ar Mūžības svētdienu. Adventes laiks ir četru nedēļu ilgs Kristus gaidīšanas laiks pirms Kristus dzimšanas svētkiem - Ziemsvētkiem.

  Adventes vainags, ko daudzi darinās vai iegādāsies, nav tikai skaista lieta, kas greznos mājas un priecēs bērnus. Vainagam ir ļoti dziļa reliģiska un simboliska nozīme. Tā ir himna dzīvības noslēpumam, himna Kristum. Kristus ir patiesā gaisma, kurš ir nācis, lai uzvarētu tumsu un nāvi.
  Aplis, ko veido adventes vainags, kopš senseniem laikiem simbolizē mūžību un vienotību. Vainagam ir gredzena forma un nozīme: tā ir uzticības zīme Dievam un viņa apsolījumiem. Vēl vairāk, tam, tāpat kā Kristum, ir divi tituli: karaliskais un uzvarētāja tituls. Jau senajā Romā izmantoja lauru vainagus, kronējot uzvarētājus sporta spēlēs. Adventes vainags cilvēcei pasludina, ka bērns, ko visas tautas gaida, ir karalis, kurš uzveic tumsu ar savu gaismu. Priežu vai egļu zari, ko izmanto pinot vainagus, vienmēr ir zaļi, kas simbolizē cerību un mūžīgo dzīvību. Vainagam nevajadzētu būt no keramikas vai kādiem citiem materiāliem. Šie zaļie zari kristiešiem atsauc atmiņā Jēzus ieiešanu Jeruzalemē, kad viņu uzņēma kā pravieti un karali.