Svece

  Sveces apgaismošanai sāktas izmantot jau 3. gadu tūkstotī p.m.ē. Līdz elektrisko apgaismošanas līdzekļu ieviešanai tās bija viens no galvenajiem gaismas avotiem telpās. Arī mūsdienās, kad kāda iemesla dēļ elektrība ir atslēgta, tiek lietotas sveces.
  Senajos laikos latviešiem nekādu apgaismošanas ierīču nebija. Daudzi darbi, kā lopu kopšana, dzirdīšana un barošana Ziemā noritēja tumsā. Rijas apgaismoja krāsns bedres, bet šķūņos rīkoja īpašus ceplīšus uz akmens mūra pamata. Šeit kūra nelielu uguni un dedzināja smalku sveķu malciņu. Apstākļi uzlabojās, kad radās ideja par sveču liešanu. Istabās skalu gaismu nomainīja sveces: Labāk pirku sveču podu, Nekā skalu vezumiņu: Ne man dienu istabā, Ne skangalu mēslainē. Sveču gaismā garie ziemas vakari kļuva gaišāki.     Svecēm izgatavoja lukturus, svečturus. Sveces bija kā materiālās labklājības un turības pazīme. Svētkiem sveces lēja resnākas, lai tās ilgāk degtu. Arī lukturi, kuros tās nostiprināja, bija greznāki par ikdienā lietotajiem. Tie bija tā sauktie goda lukturi - kroņlukturi, kāzās, krustībās, lielās jubilejās, svētkos.
  2.februāris- Sveču diena ..ir viena no Māras dienām- Ziemas Māra (Pavasara māra - 25. marts, Vasaras māra - 2. jūlijs Lielā Māra - 15. augusts Mazā Māra - 8. septembrī) Tautā šo dienu vēl sauc dažādi: Svecaine, Grabenīca, Groninica, Vēja Diena, Govju diena. Sveču diena ir ziemas vidus un tāpat kā katrā gada laikā, svētkos, godos, darba un atpūtas brīžos tai bija savas dziesmas, rotaļas, paražas un savi ēdieni. Šajā dienā daudz jātērē un jāēd: Visu gadu naudu krāju Sveču dienas gaidīdams; Kad atnāca sveču diena, Tad naudiņa jātērē.
  Sveču dienas paraža ir sveču liešana. Jālej sveces lai gaiši degtu. Sveces lej no aitu taukiem vai vaska. Sagriež bomeles - kokvilnas diegus sveces garumā un mērcē kausētos taukos tik ilgi, kamēr svece ir pietiekoši resna. Tad svece ir gatava. Sveču dienu sauc par Ziemas Māras - Marijas Dienu, jo kristīgajās baznīcās svētki apvīti ar tradicionāli latviskām ieražām un iedzīvināti dabiskajā gada apritē. Sveču dienas nozīme baznīcās: Katoļu un latviskajai katedrālei 2.februāris uzrāda īpašu notikumu — Sveču dienu (Grabenīcu, Govju dienu, Vēja dienu, Ziemas Māru, Aizgavēni) — ziemas vidū, kad pavasari nav aiz kalniem. No abiem galiem sveces dedzināmas. Iespējams, ka mūsu senčiem pirms kristīgās ticības pieņemšanas bijušas savas šķīšanas paražas ticīgajā pasaulē 5. gadsimtenī to skaidroja arī kā Marijas šķīstīšanas svētkus. Baznīcas liturģijā šī diena tiek saukta par Kunga priekšā stādīšanas jeb prezentācijas dienu, jo šajā sienā Baznīca mums liek atcerēties, ka Vissvētākā Jaunava Marija, izpildīdama šķīstīšanas likumu, ir stādījusi savu Dēlu Dieva priekšā. To uzskata arī kā reālu pateicības veidu, par „gaismu pagānu apgaismošanai”, kā attiecībā uz Pestītāju ir pateicis Simeons, un par kristīgās ticības gaismu. Baznīca apzinādamās, ka Pestītājs ir pasaules Gaisma, šo domu cenšas iedzīvināt ticīgajos ne tikai ar savu mācību, bet arī ar tādiem līdzekļiem kā sveču svētīšana un procesiju Kunga priekšā stādīšanas dienā un sveču iededzināšanu visur tur, kur ir sevišķi jūtama Kristus Kunga klātbūtne. Sveces aizdedzina cilvēkam piedzimstot un aizejot aizsaulē, lai tās radītu gaišu ceļu.
  Sakarā ar Sveču dienu februārī, arī šis mēnesis ir nosaukts par Sveču mēnesi.